Remigrācija: ko māca „Gribu Tevi atpakaļ“?

Ko emocionāla atgriešanās kampaņa atklāj par uzticēšanos, darba tirgu un uzņēmēju lomu Latvijā

Remigrācija sākas ar vienkāršu, bet neērtu jautājumu: vai valsts prot ne tikai ilgoties pēc aizbraukušajiem, bet arī radīt iemeslu viņiem atgriezties? Latvijas Institūta kustība „Gribu Tevi atpakaļ“ šo jautājumu izteica tik tieši, ka daļa sabiedrības smējās, daļa ironizēja, bet citi to uztvēra ļoti personiski.

Latvijas Radio sarunas ar Aivu Rozenbergu pieteikums atgādina: reizēm viens teikums spēj iekustināt tēmu, kuru gadiem apsprieduši eksperti un politiķi. Taču uzmanības iegūšana ir tikai sākums. Daudz grūtāk ir pārvērst emocionālu saukli ticamā atgriešanās ceļā.

Kampaņa, kas trāpīja jutīgā vietā

„Gribu Tevi atpakaļ“ spēks bija personiskums. Tas nerunāja par demogrāfiju kā tabulu vai darbaspēku kā ekonomisku resursu. Tas uzrunāja cilvēku, kurš ir aizbraucis, un cilvēku, kurš palicis Latvijā un joprojām gaida viņa atgriešanos.

Taču tajā pašā personiskumā slēpjas arī sarežģījums. Vārdi „gribu tevi“ rada tuvības sajūtu, bet „atpakaļ“ uzreiz rosina nākamo jautājumu: atpakaļ uz ko? Uz konkurētspējīgu darbu, saprotamu uzņēmējdarbības vidi un drošu ikdienu vai tikai uz skaistu ideju par mājām?

Ar aicinājumu var atvērt durvis, bet atgriešanās notiek tikai tad, ja aiz tām ir redzama dzīve.

Plašāku fonu šai sarunai dod arī jautājums par iemesliem, kāpēc cilvēki aizbrauc no Latvijas. Ja aizbraukšanas cēloņi paliek nemainīgi, ar nostalģiju vien tos pārvarēt nevar.

Kad uzmanība norimst

Raidījuma aprakstā uzsvērts, ka kustības sauklis sākumā izraisīja plašu reakciju, bet vēlāk kļuva gandrīz nedzirdams. Tas nenozīmē, ka pati tēma būtu pazudusi. Drīzāk tas parāda, cik īss var būt sabiedrības uzmanības cikls un cik sarežģīti ir kustībai saglabāt tempu pēc pirmā emocionālā viļņa.

Šajā brīdī izšķiroša kļūst pāreja no vēstījuma uz rīcību. Cilvēkam, kurš apsver atgriešanos, nepieciešams saprast, kur meklēt darbu, kā novērtēs ārvalstīs iegūto pieredzi un vai ģimene spēs šeit izveidot stabilu ikdienu. Uzņēmējam savukārt svarīgi zināt, vai Latvijā būs pieejami klienti, finansējums, prasmes un prognozējama vide.

Lai kampaņa nekļūtu par īslaicīgu saukli, tai vajadzīga skaidra turpinājuma loģika:

• vieta, kur atrodama praktiska un aktuāla informācija;
• redzams atbildīgais par nākamo soli;
• uzņēmumu, pašvaldību un diasporas iesaiste;
• godīgs stāsts gan par iespējām, gan par grūtībām.

Uzticēšanos neveido solījums, ka mājās viss būs vienkārši. To veido sajūta, ka problēmas netiek slēptas un ka cilvēkam nav jāiziet viss atgriešanās ceļš vienatnē.

Atgriešanās lēmumu pieņem ikdiena

Remigrācija nav viens administratīvs lēmums. Tajā satiekas atalgojums, mājoklis, bērnu izglītība, partnera darba iespējas, profesionālā izaugsme un uzticēšanās institūcijām. Katram cilvēkam šo faktoru secība būs citāda, tāpēc viena universāla atbilde nederēs visiem.

Īpaši svarīga ir ekonomiskā vide. Atgriezties ir vieglāk, ja cilvēks redz ne tikai vienu vakanci, bet arī nākamo karjeras soli. Uzņēmējam tikpat būtiska ir pieeja kapitālam, un šajā ziņā noderīgs konteksts ir Baltijas investīciju, banku un riska kapitāla vide.

Uzņēmējdarbība kā atgriešanās ceļš

Dažiem atgriešanās nozīmēs algotu darbu, bet citiem — iespēju izveidot savu uzņēmumu. Ārvalstīs iegūtās zināšanas, profesionālie kontakti un izpratne par citiem tirgiem var kļūt par labu sākuma kapitālu, pat ja tas nav ierakstīts bankas kontā.

Tomēr ideja vēl nav bizness. Sākumā nepieciešams pārbaudīt, vai klientam vispār ir konkrētā problēma un vai viņš ir gatavs maksāt par risinājumu. Praktisku sākumpunktu piedāvā ceļvedis par to, kā pakalpojumu biznesā atrast pirmo klientu.

Tehnoloģiju komandām noder MVP jeb produkta minimālā dzīvotspējīgā versija — vienkāršākais risinājums, ar kuru iespējams pārbaudīt būtiskāko pieņēmumu reālā tirgū. Arī mākslīgā intelekta biznesa idejas jāpārbauda ar pirmo klientu, nevis jābūvē tikai tāpēc, ka tehnoloģija šķiet aizraujoša.

Uzņēmumi kā atgriešanās infrastruktūra

Publiskajā sarunā remigrāciju viegli uztvert kā valsts politikas jautājumu. Taču uzņēmumi katru dienu ietekmē to, vai atgriešanās šķiet reāla: viņi rada darbvietas, veido darba kultūru un izlemj, vai citā valstī uzkrātā pieredze ir priekšrocība vai neērta atkāpe CV.

Uzņēmumi nav remigrācijas kampaņas dekorācija — tie ir daļa no iemesla, kāpēc cilvēks vispār apsver atgriešanos.

Arī neliels uzņēmums var rīkoties praktiski:

• darba piedāvājumā skaidri aprakstīt pienākumus, atlīdzību un izaugsmes iespējas;
• vērtēt ārvalstīs iegūtās prasmes pēc būtības;
• piedāvāt saprotamu ievadīšanu darbā un elastīgu sākuma periodu;
• runāt ar diasporas kandidātiem kā ar profesionāļiem, nevis prasīt patriotisma apliecinājumu.

Šāda pieeja nav labdarība. Tā ir konkurence par talantiem laikā, kad uzņēmumiem nepieciešami cilvēki ar starptautisku pieredzi, valodu zināšanām un kontaktiem citos tirgos. Savukārt atgriezušies profesionāļi var palīdzēt Latvijas uzņēmumiem skatīties tālāk par vietējo tirgu.

Mācība Latvijai: aicinājumam jāved uz rīcību

„Gribu Tevi atpakaļ“ atgādina, ka drosmīgs sauklis var sākt vajadzīgu sarunu. Taču ilgtermiņa uzticēšanos rada nevis kampaņas skaļums, bet tas, ko cilvēks atrod pēc pirmās intereses: darbu, iespēju veidot uzņēmumu, skaidru informāciju un godīgu attieksmi.

• Emocionāls vēstījums palīdz atvērt tēmu, bet nevar aizstāt praktiskus risinājumus.
• Atgriešanās politika kļūst ticama tikai tad, kad tajā piedalās arī darba devēji un uzņēmēji.
• Diasporas pieredze jāuztver kā Latvijas izaugsmes resurss, nevis kā pagātnes zaudējums.

Latvijas Radio intervijas centrā uzdotais jautājums joprojām ir būtisks: kas notiek pēc tam, kad sabiedrība ir iekustināta? Lielākais ieguvums būtu nevis vēl viens skaļāks sauklis, bet redzams ceļš no vārdiem līdz cilvēka pirmajai stabilajai dienai Latvijā.

▶

Avoti

• Intervija ar Latvijas Institūta direktori Aivu Rozenbergu — Latvijas Radio intervija par kustību „Gribu Tevi atpakaļ“ un sabiedrības iesaisti remigrācijas jautājumā.