Puse miljona aizbraukušo 26 gados — ko tas nozīmē uzņēmējam, kurš meklē darbiniekus šodien
Pusmiljons cilvēku. Tik daudz iedzīvotāju kopš neatkarības atjaunošanas divdesmit sešu gadu laikā ir izbraukuši no valsts — un tā nav aplēse sarunai virtuvē, bet oficiālā statistika. Emigrācija no Latvijas nav vēstures nodaļa, kuru varētu aizvērt; tā joprojām ir dzīva parādība, kas katru gadu maina to, cik cilvēku sēž mūsu birojos, cehos un veikalos.
Latvijas Radio saruna ar Latvijas Universitātes profesoru, migrācijas un demogrāfijas pētnieku Mihailu Hazanu šo tēmu ņem tieši no tās puses, kas uzņēmējam sāp visvairāk: kāpēc cilvēki joprojām aizbrauc un vai to vispār ir iespējams apturēt.
Divi skaitļi, kas jāatceras
Pirmais skaitlis ir ap pusmiljonu — tik daudz cilvēku aizbraukuši divdesmit sešu gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas. Otrais ir ap 300 tūkstošiem, un tie ir aizbraukušie pēdējo aptuveni desmit gadu laikā.
Starpība starp šiem diviem skaitļiem stāsta būtiskāko. Lielākā daļa aizbraukšanas nenotika deviņdesmitajos gados, kā daudzi intuitīvi domā, bet gan pēdējā vilnī, kas sākās pēc 2008. gada globālās ekonomiskās un finanšu krīzes. Tā ir mūsu paaudzes, nevis vecāku paaudzes parādība.
Un vēl viens nianse, ko nedrīkst pazaudēt: pēdējos gados emigrējošo skaits samazinās. Tas ir labs signāls. Bet samazinās nenozīmē apstājas — cilvēki joprojām pamet Latviju, meklējot jaunas mājas, darbu un lielāku atalgojumu.
Lielākā daļa aizbraukšanas notika nevis deviņdesmitajos, bet pēc 2008. gada krīzes. Tā ir šodienas darbaspēka, nevis vēstures problēma.
Kāpēc tas ir uzņēmēja, nevis tikai demogrāfa jautājums
Ir viegli šos skaitļus uztvert kā abstrakciju — statistikas rindu, kas pieder pētniekiem un politiķiem. Taču katrs aizbraukušais ir arī kāds, kurš neatbild uz jūsu darba sludinājumu.
Trīs simti tūkstoši cilvēku desmit gados nav vienmērīgi sadalīti pa vecuma grupām. Aizbrauc tie, kuriem ir vieglāk pārvākties: jaunāki, mobilāki, bieži tie paši, kurus mazs uzņēmums vislabprātāk pieņemtu darbā. Tas nozīmē, ka darba devējs Latvijā konkurē ne tikai ar kaimiņu firmu ielas otrā pusē, bet ar darba tirgu, kas atrodas lidmašīnas attālumā.
Atalgojums ir arguments, bet ne vienīgais
Lielāks atalgojums sarunā parādās kā viens no iemesliem, kāpēc cilvēki dodas prom. Mazam uzņēmumam tas skan kā spriedums — algu sacensību ar bagātākas valsts vidējo līmeni uzvarēt nevar.
Bet nauda nav vienīgais motīvs. Sarunā runa ir arī par jaunām mājām un darbu, un tie ir plašāki jēdzieni nekā alga uz papīra. Cilvēks, kurš pārceļas, meklē dzīves konfigurāciju, nevis tikai skaitli līgumā. Tieši šeit mazam uzņēmumam ir kas piedāvājams: elastība, atbildība, izaugsme, cilvēcīga vadība. Kā komandu veidot tā, lai cilvēki paliek, ir viena no tēmām, kas caurvij latviešu YouTube kanālus par vadību un izaugsmi.
Vai aizplūšanu var apturēt?
Tas ir sarunas centrālais jautājums, un tas ir godīgi uzdots — nevis retoriski. Migrācijas pētnieks nesola vienkāršu atbildi, un tas pats par sevi ir noderīgs signāls ikvienam, kurš gaida vienu politisku pogu, kas visu atrisinātu.
Uzņēmējam no tā izriet praktisks secinājums. Ja aizbraukšana ir process, kas ilgst gadu desmitus un reaģē uz ekonomikas ciklu, nevis uz vienu likumu, tad arī atbilde uz to ir ilgtermiņa un daudzslāņaina. Vienā gadā to neatgriež atpakaļ — ne valsts, ne uzņēmums.
Ja aizbraukšana ilgst gadu desmitus, tad arī atbilde uz to ir ilgtermiņa. Neviens likums un neviena algas paaugstināšana to neatrisina vienā gadā.
Ko var darīt uzņēmums, kamēr politika meklē atbildes
Gaidīt, kad demogrāfija uzlabosies, nav stratēģija. Praktiskākie soļi ir tie, kas samazina atkarību no tā, cik kandidātu ir pieejami jūsu pilsētā:
- Attālinātais darbs kā noturēšanas rīks. Cilvēks, kurš pārceļas uz citu valsti, ne vienmēr grib mainīt darbu — reizēm tikai dzīvesvietu.
- Procesu automatizācija. Ja katrs jauns klients prasa jaunu darbinieku, izaugsmi ierobežo darba tirgus. Par to, kā tehnoloģijas maina mazā uzņēmuma ikdienu, plaši runā latviešu kanāli par tehnoloģijām un mākslīgo intelektu.
- Darba devēja tēls. Mazam uzņēmumam reputācija darbojas ātrāk nekā sludinājums — un tā veidojas gados, nevis nedēļās.
- Skats uz atgriezēju. Cilvēks, kurš atgriežas pēc gadiem ārzemēs, atved līdzi pieredzi, valodas un kontaktus. Tā ir vērtība, nevis pārtraukums CV.
Statistika, kas jālasa uzmanīgi
Migrācijas dati ir viena no jomām, kur skaitļi viegli sāk dzīvot pašiem savu dzīvi. Oficiālā statistika reģistrē to, ko cilvēki paziņo, un ne visi paziņo. Tāpēc arī profesionāls pētnieks runā par aptuvenām, nevis precīzām vērtībām — “aptuveni pusmiljons”, “aptuveni ap 300 tūkstoši”.
Uzņēmējam tas ir noderīgs paradums arī savā biznesā: skaitlis bez metodikas ir viedoklis. Kad kāds saka, ka nozare aug par divdesmit procentiem, pirmais jautājums ir — salīdzinot ar ko un ko tieši skaitot. Tāda pati disciplīna noder, lasot ekonomikas un investīciju saturu, piemēram, latviešu kanālos par investīcijām un ekonomiku.
Ko no tā mācīties
Sarunas lielākā vērtība nav skaitļos, bet perspektīvā. Emigrācija no Latvijas nav notikums, kas beidzies, un nav arī katastrofa, kas paātrinās — tā ir lēna, mērāma parādība, kuras temps pēdējos gados ir samazinājies, bet nav apstājies.
Uzņēmējam no tā izriet trīs lietas. Pirmkārt, darbaspēka trūkums nav īslaicīga konjunktūra, tāpēc uz to jāatbild ar struktūru — automatizāciju, elastību, noturēšanu — nevis ar cerību. Otrkārt, algu sacensība ar ārvalstu darba tirgu nav vienīgā spēle; darba saturs un vadības kvalitāte ir tā daļa, kur mazs uzņēmums var uzvarēt. Treškārt, aizbraukušie nav zaudēti — daļa atgriežas, un viņu pieredze ir resurss, ja to prot ieraudzīt.
Un varbūt pats svarīgākais: kad par emigrāciju runā pētnieks, nevis emocija, saruna kļūst lietderīga. Skaitļi paši par sevi neko neizlemj — tie tikai parāda, cik lielā spēles laukumā mēs spēlējam.

Avoti
- Intervija ar Latvijas Universitātes profesoru Mihailu Hazanu — Latvijas Radio — Saruna par emigrācijas cēloņiem, apjomu un to, vai aizplūšanu iespējams apturēt.
Innohub TV
Skaties šo saturu arī Innohub TV
Izvēlējāmies tev klipus no Innohub TV, kas turpina to pašu tēmu.
