Parīzes ielas kā kaujas lauks – rēķinu maksā mazie uzņēmēji

Nodedzinātas skolas, izlaupīti veikali un komandantstundas nav protests, bet postījumi, par kuriem maksā skolēni, policisti un mazie uzņēmēji.

Nodedzinātas skolas, izlaupīti veikali un komandantstundas nav protests, bet postījumi, par kuriem rēķinu galu galā maksā skolēni, policisti un mazie uzņēmēji. Francijai ir jāreformē savs publiskais sektors – ar mākslīgā intelekta palīdzību un drosmīgi.

Parīzes romantiskās ielas, ko daudzi no mums atceras kā kafejnīcu, grāmatnīcu un vakara pastaigu pilsētu, šoruden ir izskatījušās pēc kaujas lauka. Skolas ir dedzinātas un izlaupītas, veikalu skatlogi izsisti, automašīnas aizdedzinātas, un ievainoti ir aptuveni 760 policisti. Pēc Francijas Tieslietu ministrijas datiem, līdz 9. oktobrim aizturēto skaits bija sasniedzis 6877, un 86 procenti no šiem gadījumiem attiecās uz nepilngadīgajiem. To nevar saukt par viedokļa paušanu. Skolas nodedzināšana nesalabo nevienu klasi, tā atņem mācības tiem pašiem jauniešiem, kuru vārdā ielās tiek plosīts. Vardarbība un postīšana ir jānosoda skaidri un bez vārda „bet”.

Kustība sākās septembra vidū Parīzes priekšpilsētu skolās, un tās sākotnējās prasības bija pavisam ikdienišķas: mazākas klases, sakārtotas ēkas un skolotājs, kurš ir uz vietas. Tās varēja izteikt mierīgā ceļā, un daudzi tā arī darīja. Oktobra sākumā situācija tomēr saasinājās. 8. oktobrī skolēni uzrāpās uz Bastīlijas laukuma kolonnas, un kreisā spārna politiķis Žans Liks Melanšons (Jean-Luc Mélenchon) paziņoja, ka Bastīlija ir atkal ieņemta. Revolūcijas romantika ir bīstama degviela, kad uz ielas ir nepilngadīgie. Par policijas spēka lietošanu tiek izmeklēti vairāk nekā divdesmit gadījumi, vienā no tiem 15 gadus vecs jaunietis zaudēja roku, un tie ir jānoskaidro pamatīgi, jo tiesisku valsti mēra arī pēc tā, kā tā uzrauga pašas spēka lietošanu. Taču tas nemaina galveno: kārtība ir jāatjauno.

Kustība ir izplatījusies uz Beļģiju un Itāliju, un 17. oktobrī Francijas ielās protestēja arī pret dzīves dārdzību un degvielas cenām, līdzīgi kā dzelteno vestu laikā. Nedēļas nogalē, 18. un 19. oktobrī, vairākas pilsētas noteica komandantstundu. Tieši šajā brīdī rēķins pāriet uz uzņēmējiem, kuri šo situāciju nav radījuši. Kad kvartālu uz vakaru slēdz, kafejnīca zaudē vakara apgrozījumu, restorāns izmet produktus, stūra veikals skaita tukšu kasi un frizētava atceļ klientus. Īre, algas un kredīta maksājumi negaida. Situācija neizbēgami atsauc atmiņā Covid-19 ierobežojumus, kad mazie uzņēmēji nesa nesamērīgi lielu daļu no sabiedrības slēgšanas cenas un daudzi uzņēmumi tā arī nekad neatkopās. Tagad tas pats atkārtojas bez vīrusa: bizness apstājas, jo ielas nav drošas. Tāpēc pašu uzkrāta naudas rezerve ir uzņēmēja pirmā apdrošināšana arī Eiropas stabilākajās valstīs.

Pats grūtākais jautājums ir vienkāršs: ko nepareizi ir izdarījis ielas veikala īpašnieks? Ielās uzņemtajos video jaunieši izsit mazu apģērbu veikalu un tirgotavu skatlogus un nes preces ārā no plauktiem. Gadiem ilgā darbā uzbūvēts veikals vienā vakarā zaudē skatlogu, preču krājumus un naudu vismaz apdrošināšanas pašriska apmērā, un zaudēto uzticību kvartāla drošībai neatlīdzina neviena apdrošināšana. Šie uzņēmēji nelemj ne par klašu lielumu, ne par skolu ēku stāvokli. Viņi nes vienu no smagākajiem nodokļu un nodevu slogiem Eiropā, ar ko tiek finansētas tieši tās skolas, kuru vārdā ielās it kā tiek maršēts. Zaudējums tāpēc ir divkāršs. Vispirms uzņēmējs ar saviem nodokļiem finansē sistēmu, un pēc tam viņš par tās neveiksmi maksā ar saviem izsistajiem skatlogiem. Ja sacelšanās nes kādu vēstījumu, tam jābūt vērstam uz lēmumu pieņēmējiem, nevis uz stūra veikalnieku.

Aiz tā visa ir struktūra, kas izskaidro neapmierinātību, bet neattaisno vardarbību. Pēc Francijas statistikas iestādes INSEE datiem, publiskie izdevumi pērn bija aptuveni 57 procenti no iekšzemes kopprodukta, valsts budžeta deficīts aptuveni 5 procenti un parāds aptuveni 116 procenti. Publiskajā sektorā strādā aptuveni 5,9 miljoni cilvēku jeb aptuveni piektā daļa no visiem nodarbinātajiem. Tomēr bezdarbs ir pieaudzis līdz aptuveni 8 procentiem, augstākajam līmenim vairāku gadu laikā, un 15 līdz 24 gadus veco jauniešu vidū bez darba ir aptuveni 21 procents. Francijai tātad netrūkst ne publiskās naudas, ne valsts darbinieku. Trūkst efektivitātes: nauda paliek pārvaldes struktūrās un nenonāk ne priekšpilsētas klasē, ne jaunieša pirmajā darbavietā. Premjerministra Sebastjēna Lekornī (Sébastien Lecornu) mazākuma valdība solīja aptuveni 3000 skolotāju aizvietotāju, kas ir pareizs žests, bet nemaina struktūru, un 2027. gada aprīļa prezidenta vēlēšanas padara lielas reformas grūtas tieši tad, kad tās būtu visvairāk vajadzīgas.

Godīgi sakot, Franciju gaida vēl smagākas pārmaiņas. Kad Francija sāks mākslīgo intelektu izmantot efektīvāk un samazinās publiskā sektora biroja darbu, bezdarbs, visticamāk, vispirms pieaugs un tikai pēc tam sāks sarukt. Veidlapu apstrāde, atskaišu gatavošana un rutīnas lēmumu sagatavošana valsts pārvaldē ir tieši tas darbs, ko mākslīgais intelekts paveic ātrāk un lētāk. To nav vērts apiet ar skaistiem vārdiem. Vienlaikus tā ir iespēja, ko Francija nav spējusi izmantot gadu desmitiem: kad pārvaldes papīru darbs tiek automatizēts, atbrīvojas nauda un cilvēki tur, kur mašīna nevienu neaizstāj. Francija varētu pieņemt darbā vairāk skolotāju, samazināt klases un ieguldīt profesionālajā izglītībā, nepalielinot parādu. Resursu pārdale no pārvaldes uz klasi ir tieši tā reforma, ko skolās pieprasa, taču tā nedzimst uz barikādēm, bet gan ar lēmumiem.

Tā pati tehnoloģija ir arī mazā uzņēmuma darbarīks. MI uzplaukums nav tikai lielo korporāciju spēle: MI asistents viena cilvēka firmā veic klientu apkalpošanu, grāmatvedības priekšdarbus un mārketingu par cenu, kas vēl pirms dažiem gadiem būtu prasījusi algotu darbinieku. Pārējai Eiropai Francijas nemieri ir brīdinājums. Stabila, prognozējama un savas publiskās finanses kārtībā turoša ES ir mazā uzņēmēja labākā aizsardzība, jo investīcijas un klienti dodas turp, kur nākamā nedēļa izskatās tāpat kā šī. Mikrouzņēmējam tagad ir vērts izdarīt trīs lietas. Vispirms turēt biznesu tik vieglu, lai virzienu var mainīt, kad mainās tirgus vai drošības situācija. Tad ieviest mākslīgo intelektu tā, lai uzticēšanās un ātrums iet vienā virzienā. Un treškārt sagatavoties traucējumiem: naudas rezerve, pārdošana internetā un darbības modelis, kas iztur dažus slēgtus vakarus bez bankrota. Uzņēmējs nevar izvēlēties, vai kaimiņu ielā deg automašīnas, bet viņš var izvēlēties, vai viņa uzņēmums to izturēs.

▶

Skolas nodedzināšana nesalabo nevienu klasi, tā atņem mācības tiem pašiem jauniešiem, kuru vārdā ielās tiek plosīts.

Vispirms uzņēmējs ar saviem nodokļiem finansē sistēmu, un pēc tam viņš par tās neveiksmi maksā ar saviem izsistajiem skatlogiem.

Resursu pārdale no pārvaldes uz klasi ir tieši tā reforma, ko skolās pieprasa, taču tā nedzimst uz barikādēm, bet gan ar lēmumiem.

Avoti

• INSEE – Francijas Nacionālais statistikas un ekonomisko pētījumu institūts — Publisko izdevumu, deficīta, parāda un nodarbinātības rādītāji
• Francijas Tieslietu ministrija — Bažas par varasiestāžu rīcības skarto personu skaitu un nepilngadīgo īpatsvaru līdz 9. oktobrim.
• Students face riot police as protests over school conditions escalate in France • FRANCE 24