Parīzes ielas kļuvušas par kaujas lauku — rēķinu maksā uzņēmumi

Nodedzinātas skolas, izlaupīti veikali un komandantstunda nav protests, bet gan postīšana. Par to maksā skolēni, policisti un uzņēmumi — no piemājas veikaliņa līdz lielajiem tirdzniecības tīkliem. Francijai ir drosmīgi jāreformē savs publiskais sektors, liekot lietā arī mākslīgo intelektu.

Parīzes romantiskās ielas, kas daudziem viesiem palikušas atmiņā ar kafejnīcām, grāmatnīcām un vakara pastaigām, šoruden atgādina karadarbības zonu. Skolas ir aizdedzinātas un izlaupītas, veikalu skatlogi izsisti, automašīnas nodedzinātas. Ievainoti aptuveni 760 policisti. Saskaņā ar Francijas Tieslietu ministrijas datiem līdz 9. oktobrim bija notikušas 6 877 aizturēšanas, un 86 procentos gadījumu aizturētie bija nepilngadīgi. To nevar saukt par demonstrāciju. Skolas nodedzināšana nesalabo nevienu klases telpu. Tā atņem iespēju mācīties tieši tiem jauniešiem, kuru vārdā ielās notiek grautiņi. Vardarbība un postīšana ir skaidri jānosoda, bez jebkādiem «bet» un atrunām.

Kustība aizsākās septembra vidū skolās, kas atrodas Parīzes priekšpilsētās. Sākotnējās prasības bija pavisam praktiskas: mazāk skolēnu klasēs, pienācīgi uzturētas skolu ēkas un skolotājs, kurš patiešām ierodas uz stundām. Šīs prasības varēja izteikt miermīlīgi, un daudzi tā arī darīja. Tomēr oktobra sākumā situācija saasinājās. 8. oktobrī jaunieši uzrāpās Bastīlijas laukuma kolonnā, bet kreisais politiķis Žans Liks Melanšons paziņoja, ka Bastīlija ir atkarota. Revolūcijas romantizēšana ir bīstama degviela brīdī, kad ielās atrodas nepilngadīgie. Tiek izmeklēti aptuveni divdesmit gadījumi, kuros policija lietojusi spēku; vienā no tiem 15 gadus vecs jaunietis zaudēja plaukstu. Šie gadījumi ir rūpīgi jāizmeklē, jo tiesisku valsti vērtē arī pēc tā, kā tā uzrauga pašas varasiestāžu spēka lietošanu. Tomēr tas nemaina galveno: kārtība ir jāatjauno.

Kustība ir izplatījusies arī Beļģijā un Itālijā. 17. oktobrī Francijas ielās notika arī protesti pret dzīves dārdzību un degvielas cenām, atgādinot dzelteno vestu kustības laiku. Nedēļas nogalē, 18. un 19. oktobrī, vairākas pilsētas ieviesa komandantstundu. Tieši šajā brīdī rēķins nonāk pie uzņēmumiem, kuri neko nav darījuši, lai šāda situācija rastos. Ja apkaime uz vakaru tiek slēgta, kafejnīca zaudē vakara ieņēmumus, restorānam jāizmet sagādātie produkti, piemājas veikalam diena jānoslēdz ar tukšu kasi, bet frizētavai jāatceļ klientu pieraksti. Īres maksa, algas un kredīta maksājumi tādēļ nekļūst mazāki un nekur nepazūd. Tas pats attiecas uz lielajiem tirgus dalībniekiem. Tirdzniecības tīkli un universālveikali slēdz savus veikalus agrāk, aizsit skatlogus ar dēļiem, nolīgst papildu apsargus un gādā, lai darbinieki nokļūtu drošībā. Tirdzniecības centri vakara apgrozījumu zaudē pavisam. Laupīšanas un vandalisma sekas drīz būs jūtamas apdrošināšanas prēmijās visā mazumtirdzniecības nozarē. Paralēles ar Covid ierobežojumiem nav iespējams nepamanīt. Toreiz uzņēmumi sedza nesamērīgi lielu daļu no izmaksām, ko radīja sabiedrības dzīves apturēšana. Mazākie nereti nonāca līdz bankrotam, bet lielajiem tīkliem tas nozīmēja darbinieku piespiedu dīkstāvi un slēgtus veikalus. Daudzi uzņēmumi tā arī vairs neatguvās. Tagad tas pats atkārtojas bez vīrusa: tirdzniecība apstājas, jo ielas nav drošas. Tādēļ paša izveidota naudas rezerve uzņēmējam ir pirmais drošības spilvens pat visstabilākajās Eiropas valstīs.

Visgrūtākais jautājums vienlaikus ir pats vienkāršākais: ko šie uzņēmumi ir izdarījuši nepareizi? No ielām publicētajos video redzams, kā jaunieši izsit gan nelielu apģērbu veikalu, gan lielo tīklu filiāļu logus un nes prom no plauktiem preces. Veikals, kura izveidē ieguldīts gadiem ilgs darbs, vienā vakarā zaudē skatlogu, preču krājumus un vismaz tik daudz naudas, cik paredz apdrošināšanas pašrisks. Savukārt zaudēto uzticēšanos tam, ka šajā ielā var justies droši, neatjaunos neviena apdrošināšanas polise. Izlaupīts tirdzniecības tīkla veikals nozīmē pārdevējus, kuri ar bailēm gaida nākamo maiņu, slēgtas filiāles un izmaksas, kas beigās tiek iekļautas cenās visiem patērētājiem. Neviens no šiem uzņēmumiem nenosaka skolēnu skaitu klasēs vai skolu ēku tehnisko stāvokli. Tie maksā nodokļus un sociālās iemaksas, kuru slogs ir viens no smagākajiem Eiropā. Ar šo naudu finansē tieši tās skolas, kuru vārdā protestētāji apgalvo, ka iziet ielās. Tātad zaudējumi ir divkārši: vispirms uzņēmums ar saviem nodokļiem finansē sistēmu, bet pēc tam ar izsistiem logiem maksā par šīs sistēmas neveiksmi. Ja sacelšanās vēlas kaut ko pateikt, vēstījums jāadresē lēmumu pieņēmējiem, nevis veikaliem.

Aiz visa tā stāv sistēma, kas izskaidro neapmierinātību, taču neattaisno vardarbību. Francijas valsts statistikas biroja INSEE dati rāda, ka pērn publiskie izdevumi sasniedza aptuveni 57 procentus no iekšzemes kopprodukta, vispārējās valdības budžeta deficīts — aptuveni 5 procentus, bet parāds — aptuveni 116 procentus. Publiskajā sektorā strādā aptuveni 5,9 miljoni cilvēku jeb apmēram katrs piektais nodarbinātais. Tomēr bezdarbs ir pieaudzis līdz aptuveni 8 procentiem, sasniedzot augstāko līmeni vairāku gadu laikā. Savukārt 15–24 gadus veco jauniešu vidū bez darba ir aptuveni 21 procents. Francijā netrūkst ne publiskā finansējuma, ne publiskajā sektorā nodarbināto. Trūkst efektivitātes: nauda iestrēgst pārvaldes struktūrās un nenonāk ne līdz klasei priekšpilsētas skolā, ne līdz jaunieša pirmajai darbavietai. Premjerministra Sebastjēna Lekornī mazākuma valdība ir apsolījusi aptuveni 3 000 aizvietotājskolotāju. Tas ir solis pareizajā virzienā, taču ar šādu solījumu vien nepietiek, lai mainītu pašu sistēmu un tās darbības principus. Turklāt 2027. gada aprīlī paredzētās prezidenta vēlēšanas apgrūtina lielas reformas tieši tad, kad tās ir visvairāk vajadzīgas.

Franciju gaida vēl smagāks pārejas posms. Valstij sākot efektīvāk izmantot mākslīgo intelektu un samazinot biroja darba apjomu publiskajā sektorā, bezdarbs, visticamāk, sākumā pieaugs un tikai pēc tam sāks samazināties. Veidlapu apstrāde, pārskatu sagatavošana un ikdienas lēmumu projektu izstrāde ir tieši tie darbi, kurus mākslīgais intelekts paveic ātrāk un lētāk. Nav jēgas šo pārmaiņu sekas slēpt aiz skaistiem vārdiem. Vienlaikus tā ir iespēja, ko Francija gadu desmitiem nav spējusi izmantot. Kad pārvaldes papīru darbs tiek automatizēts, atbrīvojas līdzekļi un cilvēki uzdevumiem, kuros mašīna nevienu neaizstāj. Francija varētu pieņemt darbā vairāk skolotāju, samazināt skolēnu skaitu klasēs un ieguldīt profesionālajā izglītībā, vēl vairāk nepalielinot valsts parādu. Līdzekļu un cilvēku novirzīšana no pārvaldes uz klasi ir tieši tā reforma, kuru pieprasa skolās. Taču tā radīsies ar pieņemtiem lēmumiem, nevis uz barikādēm.

Šī pati tehnoloģija ir arī uzņēmumu darbarīks. Mākslīgā intelekta uzplaukuma sniegtās iespējas nav paredzētas tikai lielajām korporācijām. Mākslīgā intelekta asistents viena cilvēka uzņēmumā var veikt klientu apkalpošanu, grāmatvedības sagatavošanas darbus un mārketingu par summu, par kuru vēl pirms dažiem gadiem būtu bijis jāalgo darbinieks. Pārējai Eiropai Francijas nemieri ir brīdinājums. Stabila un paredzama Eiropas Savienība, kas sakārto savas publiskās finanses, ir labākā aizsardzība uzņēmumiem, jo investīcijas un klienti dodas turp, kur var paļauties, ka nākamā nedēļa līdzināsies šai. Īpaši mazākiem uzņēmumiem tagad vajadzētu izdarīt trīs lietas. Pirmkārt, saglabāt pietiekami elastīgu un vienkāršu darbību, lai varētu mainīt kursu, ja mainās tirgus vai drošības situācija. Otrkārt, ieviest mākslīgo intelektu tā, lai darba ātrums un uzticēšanās šiem risinājumiem augtu vienlaikus. Treškārt, sagatavoties darbības traucējumiem: izveidot naudas rezervi, pārdot arī internetā un izraudzīties darbības modeli, kas ļauj pārdzīvot dažus slēgtus vakarus, nenonākot līdz bankrotam. Uzņēmējs nevar izvēlēties, vai kaimiņu ielā degs automašīnas. Taču viņš var izvēlēties, vai viņa uzņēmums būs veidots tā, lai šādu triecienu izturētu.

▶

Skolas nodedzināšana nesalabo nevienu klases telpu. Tā atņem iespēju mācīties tieši tiem jauniešiem, kuru vārdā ielās notiek grautiņi.

Vispirms uzņēmums ar saviem nodokļiem finansē sistēmu, bet pēc tam ar izsistiem logiem maksā par šīs sistēmas neveiksmi.

Līdzekļu un cilvēku novirzīšana no pārvaldes uz klasi ir tieši tā reforma, kuru pieprasa skolās. Taču tā radīsies ar pieņemtiem lēmumiem, nevis uz barikādēm.

Avoti

• Euronews – Teen revolt or revolution? The student protests threatening France’s presidential race (2026. gada 11. oktobris)
• INSEE – Francijas Nacionālais statistikas un ekonomisko pētījumu institūts — Dati par publiskajiem izdevumiem, deficītu, parādu, nodarbinātību publiskajā sektorā un bezdarbu
• Students face riot police as protests over school conditions escalate in France • FRANCE 24