Energoefektivitāte prasa lēmumu, nevis gaidīšanu

Mikrouzņēmēji, kas dzīvo un strādā vecās daudzdzīvokļu mājās, maksā par kopības nevienprātību ik ziemu, un gaidīšana uz valsts atbalstu to nemaina.

Energoefektivitāte sākas ar lēmumu, ne ar valsts programmu — to es saprotu ikreiz, kad runāju ar mikrouzņēmējiem, kas savu biroju ierīkojuši tieši savā dzīvoklī, vecā, padomju laika daudzdzīvokļu mājā, kur radiatori ziemā ir karsti tikai pusi diennakts. Apkures rēķini viņiem reizēm ir lielāki par telpu nomas maksu birojam pilsētas centrā. Un tad es dzirdu to pašu teikumu ikvienā kopības sapulcē: „Gaidīsim, kamēr būs skaidrs valsts atbalsts.“ Man šis teikums šķiet bīstamāks par jebkuru renovācijas kredītu — jo gaidīšana nav neitrāla, tā maksā naudu katru ziemu.

Energoefektivitāte daudzdzīvokļu mājās Latvijā nav tehnisks jautājums — tas ir lēmuma jautājums. Kopīpašuma lēmumu pieņemšana bieži ir process, kurā desmitiem īpašnieku mēnešiem, dažkārt gadiem, meklē pilnu vienprātību, kamēr fasāde turpina sūkt siltumu. Es saprotu, kāpēc tā notiek: sapulcē sēž gan jauns uzņēmējs, gan pensionārs, kuram ikmēneša maksājums ir reālas bažas, ne abstrakcija, un ir pilnīgi saprotami, ka neviens nevēlas parakstīties zem kredīta, nezinot, kā nākamajos gados mainīsies ienākumi. Taču šī godprātīgā piesardzība pārāk bieži pārvēršas kolektīvā paralīzē, kas izmaksā vairāk nekā lēmums, kas pieņemts nedaudz mazāk perfekti, bet savlaicīgi.

Kā uzņēmējs es ik dienu pieņemu lēmumus ar nepilnīgu informāciju — nezinu, kāda pēc gada būs elektrības cena, nezinu, vai jaunais produkts atmaksāsies, taču nevaru gaidīt, kamēr šīs neziņas izgaisīs, jo tad konkurents jau būs paspējis pirmais. Dzīvokļu īpašniekiem, arī tiem, kas paralēli vada savu mikrouzņēmumu, būtu vērts pieņemt to pašu loģiku: lēmums par renovāciju jāpieņem ar pieejamo informāciju, ne ar ideālu, kas nekad nepienāk.

Gaidīšana ir izvēle — tikai dārgāka un neredzamāka par to, kas paliek balsojuma protokolā.

Tas nenozīmē rīkoties neapdomīgi — tas nozīmē nesajaukt rūpīgu izvērtēšanu ar nebeidzamu atlikšanu.

Banku piedāvātie finansējuma risinājumi renovācijai mūsdienās ir strukturēti pietiekami labi, lai lēmums būtu mazāk biedējošs, nekā tas izklausās pirmajā sapulcē — ikmēneša maksājums bieži ir mazāks par ietaupījumu apkurē pēc renovācijas. Tas nav solījums bez cenas, tas ir rēķins, ko var izrēķināt, nevis jāuzminēt. Un kopīpašuma apdrošināšana, kas sedz atbildību par novecojušas infrastruktūras radītiem starpgadījumiem — nokrītošu apmetumu, bojātu balkonu, avāriju jumtā — padara jautājumu „ko darīt, ja kaut kas notiks“ daudz mazāk biedējošu par pašu klusēšanu un nedarīšanu. Bieži tieši bailes no neparedzētiem papildu izdevumiem, ne trūkstoša informācija, ir īstais iemesls, kāpēc lēmums paliek neparakstīts.

Mani kaitina, ka valsts atbalsta programmas gaidīšana pārāk bieži tiek izmantota kā attaisnojums bezdarbībai. Ir pamatoti cerēt uz skaidrāku un paredzamāku atbalsta politiku energoefektivitātei, un par to lemt būs arī jaunajai Saeimai, sākot darbu — tas tiešā veidā ietekmēs, cik izdevīgi būs renovēt tieši šogad vai nākamgad. Taču atbalsts nekad nav iemesls negaidīt pašam savu lēmumu — tas var padarīt lēmumu lētāku, nevis aizstāt to. Materiālu un darbaspēka izmaksas būvniecībā ilgtermiņā drīzāk turpina kāpt, nevis kristies, un katrs atliktais gads var nozīmēt dārgāku tāmi nākamajā. Tas sasaucas ar plašāku pārliecību, ka mazāk likumu un vairāk brīvības uzņēmējiem nozīmē arī mazāk gaidīšanas uz kārtējo apstiprinājumu, pirms rīkojamies savā interesē.

Tāpat kā pensiju uzkrājums ir pienākums, nevis dāvana, energoefektivitāte ir īpašnieku pienākums pret savu māju un savu biznesu, ne dāvana, ko vienudien atnesīs kāda jauna programma. Tie, kas gaida dāvanu, maksā par to katru ziemu — augstākā rēķinā, zemākā īpašuma vērtībā un sliktākā darba vidē, ja birojs ir tepat mājās. Lēmumam jābūt pārdomātam un izrēķinātam, ne pieņemtam panikā, taču starp „pārdomāts“ un „gadiem atlikts, jo nav vienprātības“ ir milzīga atšķirība, un pārāk daudzas mājas Latvijā dzīvo tieši šajā otrajā stāvoklī. Energoefektivitāte nav jautājums, vai tā nepieciešama — tā ir jautājums, cik ziemu rēķinu esam gatavi samaksāt, kamēr gaidām lēmumu, ko varējām pieņemt jau tagad.