Eksporta vērtība sākas pie mazā uzņēmēja

Latvijas pāreja no izejvielu eksporta uz sarežģītiem produktiem sākas nevis valdības birojos, bet tūkstošos mazu uzņēmumu un jaunuzņēmumu ikdienas lēmumu.

Eksporta vērtība nerodas ostā vai muitas deklarācijā – tā rodas darbnīcā, birojā un serverī, kur izejviela vai ideja pārvēršas produktā, par kuru kāds citur pasaulē samaksā vairāk nekā par izejvielu pašu. Latvijā šī pārvēršanās pārāk bieži apstājas pusceļā: eksportējam apaļkoku, nevis mēbeli ar dizaina vērtību; graudu, nevis gatavu pārtikas produktu ar zīmolu; programmētāja stundas, nevis pašu programmatūru. Tā ir strukturāla problēma, un tās risinājumu nenosaka viena valsts programma vai viena liela rūpnīca – to nosaka tūkstoši mazu uzņēmumu un jaunuzņēmumu lēmumu, kas tiek pieņemti šodien, nevis pēc desmit gadiem.

Tas nav abstrakts makroekonomikas jautājums. Katrs mikrouzņēmējs, kas pārdod savu laiku par stundas tarifu, var izvēlēties pārdot nevis stundas, bet produktu – kursu, licenci vai programmatūru, kas strādā un pelna arī naktī, kad uzņēmējs guļ. Par to, kā veidot automatizētus ienākumus ar mākslīgā intelekta palīdzību, esam rakstījuši jau iepriekš, un tas nav nejaušība: tehnoloģija šodien ir vienīgais rīks, kas ļauj mazam uzņēmumam konkurēt pievienotās vērtības ķēdē ar lielu korporāciju, nepalielinot personāla skaitu proporcionāli apgrozījumam.

Vienkāršas izejvielas un pusfabrikātu eksports ir izdevīgs, kamēr pasaules cenas ir augstas, un sāpīgs, kad tās krītas – jo konkurēt izejvielu segmentā ar lielākām un lētākām ražotājvalstīm Latvija nekad neuzvarēs. Sarežģītāks produkts konkurē ar dizainu, precizitāti, servisu un zīmolu, nevis tikai ar cenu par tonnu vai kubikmetru. Tas nozīmē augstāku pievienoto vērtību uz katru nostrādāto stundu un, galu galā, augstākas algas – nevis caur valsts dekrētu, bet caur to, ko pasaules tirgus ir gatavs maksāt par kvalitatīvāku darbu.

Pāreja no izejvielas uz sarežģītu produktu reti notiek vienā solī un gandrīz nekad nenotiek bez kapitāla un riska. Tieši tāpēc finanšu kontrole ir pienākums, ne privilēģija: uzņēmums, kas nezina savu peļņas normu produkta līmenī, nespēj pieņemt pamatotu lēmumu – investēt iekārtā, kas radītu augstākas pievienotās vērtības produktu, vai palikt pie droša, bet zemas vērtības atkārtojuma. Disciplīna skaitļos ir priekšnoteikums izaugsmei, nevis tās pretstats.

Valsts loma šajā pārejā ir ierobežota, un tieši tāpēc tai jābūt precīzai: nevis izvēlēties nozares uzvarētājas, bet likvidēt barjeras, kas sarežģītāka produkta radīšanu padara grūtāku, nekā tai vajadzētu būt. Birokrātija, kas no mikrouzņēmuma prasa to pašu atskaitīšanās slodzi, ko no lielas rūpnīcas, soda tieši tos, kam trūkst resursu samaksāt par juridisko un grāmatvedības palīdzību. Solis uz mazāk likumu un vairāk brīvības uzņēmējiem ir solis labā virzienā, un to vērts atcerēties ikreiz, kad tiek apspriesta jauna regulējuma nepieciešamība. Tas pats princips darbojas arī Eiropas līmenī: dziļāks vienotais tirgus un mazāk nevajadzīgas regulēšanas nozīmē, ka Latvijas mazais uzņēmums var pārdot sarežģītu produktu ne tikai kaimiņvalstī, bet visā Eiropas Savienībā ar vienādiem noteikumiem – un tā ir konkurences priekšrocība, ko neviena atsevišķa valsts nevar radīt viena pati.

Izmērs nav tas, kas šajā pārejā nosaka uzvarētāju. Mazie uzņēmumi uzvar ar ātrumu, ne ar apjomu – tie var mainīt produktu, pāriet uz jaunu tehnoloģiju vai atrast nišu pasaules tirgū daudz ātrāk nekā liela rūpnīca, kas gadu desmitiem ieguldījusi vienā ražošanas līnijā. Tā ir priekšrocība, ko Latvijas mikrouzņēmumi un jaunuzņēmumi pārāk reti apzinās un izmanto pilnā mērā.

Secinājums mikrouzņēmējam un jaunuzņēmuma dibinātājam ir konkrēts: nepaļauties, ka strukturālo pārmaiņu veiks valsts vai lielās kompānijas, bet pašam uzdot jautājumu par katru pārdoto produktu vai pakalpojumu – vai tas ir tas pats, ko piedāvāja pirms gada, vai solis tuvāk sarežģītākam, grūtāk kopējamam un augstāk vērtētam piedāvājumam. Eksporta vērtība pieaugs tieši tik strauji, cik strauji uz šo jautājumu atbildi dod tūkstoši Latvijas uzņēmēju – nevis viens ministrijas plāns.

Eksporta vērtība nerodas ostā vai muitas deklarācijā – tā rodas darbnīcā, birojā un serverī, kur izejviela vai ideja pārvēršas produktā, par kuru kāds citur pasaulē samaksā vairāk nekā par izejvielu pašu.

Izmērs nav tas, kas šajā pārejā nosaka uzvarētāju.

Avoti

• Latvijas Bankas ekonomista Oļega Krasnopjorova prezentācija
• Ceļā uz Latvijas ekonomikas un eksporta strukturālo transformāciju