Ēnu ekonomika sodā mazos, ne lielos spēlētājus

Katru reizi, kad atklājas skandāls par politikas un biznesa tuvām saitēm, visvairāk cieš nevis vainīgie, bet godīgie mazie uzņēmēji, kas maksā par svešu kļūdu ar jaunu birokrātiju.

Ēnu ekonomika nav liela biznesa problēma — tā ir maza biznesa katastrofa. Kad lasu par kokrūpniecības nozarē atklātajiem skandāliem — kriminālprocesu pret vairākām personām, valsts mežu apsaimniekotājam uzlikto vairāku miljonu eiro sodu, amatpersonu amatu zaudēšanu un valdības satricinājumu —, man rodas nevis šoks, bet rūgta atskārsme: mēs atkal runājam par lielo spēlētāju un valsts attiecībām, nevis par to, kā šīs attiecības ietekmē simtus tūkstošu mazo uzņēmēju, kas katru dienu maksā nodokļus, kārto atskaites un cīnās par katru klientu.

Man ir skaidra nostāja. Lielākais drauds Latvijas mazajam biznesam nav tas, ka kāds lielais spēlētājs mēģina ietekmēt politiku. Tas notiks arvien, jo tur, kur ir nauda un resursi, vienmēr būs kārdinājums tos virzīt sev tuvāk. Lielākais drauds ir tas, kā valsts parasti reaģē uz šādiem skandāliem — nevis ar precīzu, mērķētu atbildību par konkrētām personām un konkrētiem pārkāpumiem, bet ar jaunu regulējumu, kas uzgulstas vienādi visiem. Vēl viena atskaite. Vēl viena licence. Vēl viens caurspīdīguma pasākums, kas lielam koncernam nozīmē pāris stundas juristam, bet vienam cilvēkam ar saimniecību vai jaunam uzņēmumam nozīmē veselu darba dienu, kas paņemta no reālā darba.

Tas ir modelis, ko esam redzējuši atkal un atkal. Skandāls kādā nozarē — vienalga, vai tā ir mežsaimniecība, finanses vai būvniecība — izraisa politisku spiedienu “darīt kaut ko”. Un “kaut kas” pārāk bieži izvēršas par papildu birokrātiju visiem tirgus dalībniekiem, nevis par skaidru un redzamu rīcību pret tiem, kas faktiski pārkāpa noteikumus. Rezultātā godīgais mazais uzņēmējs maksā divreiz: vispirms ar nodokļiem un godīgu konkurenci, tad ar jaunu slogu, kas radies, lai “sakārtotu” problēmu, kuru viņš nemaz nav radījis.

Te ir arī otra puse, par kuru runājam retāk. Kad uzņēmēji dzird par iespējamu politisku ietekmēšanu un priekšrocībām atsevišķiem spēlētājiem, uzticība sistēmai neizgaist uzreiz — tā izgaist pamazām, ar katru šādu stāstu. Un uzticība ir tas kapitāls, kas liek jaunam startup dibinātājam vai mikrouzņēmējam domāt: vai šeit spēle ir godīga, vai jāpazīst “pareizie” cilvēki? Ja atbilde liekas “jāpazīst”, daļa cilvēku ar labām idejām vienkārši nemaz nesāk. Ēnu ekonomika nepazūd no skandāla vien — tā sarūk tikai tad, kad uzraudzība ir vienlīdz stingra visiem. Tas ir zaudējums, kuru neviena statistika precīzi neuzrāda, bet kuru ikdienā redz katrs, kas strādā ar jaunu biznesu.

Tāpēc es nesaku, ka regulējums un dabas aizsardzības prasības ir lieki — tieši otrādi. Skaidri, prognozējami un vienādi piemēroti noteikumi ir tas, kas ļauj mazam uzņēmumam plānot nākotni tikpat droši kā lielam koncernam. Problēma nav noteikumu esamība — problēma ir tad, kad noteikumi tiek piemēroti selektīvi, kad izņēmumi ir pieejami tiem, kam ir sakari, un kad sods par pārkāpumu nāk gadiem pēc notikuma, kad kaitējums jau nodarīts. Tāda sistēma nesoda ēnu ekonomiku — tā soda tos, kam nav resursu to apiet.

Ko šeit var darīt mazais uzņēmējs, kuram nav ietekmes mainīt valsts politiku? Vispirms — nesaslimt ar cinismu, kas čukst, ka arī pašam varētu mazliet pietaisīt acis uz kādu likumu, jo citi, iespējams, to dara. Tieši pretēji — konkurētspēja, caurspīdīgums un disciplīna savā uzņēmumā ir vērtība, kas atmaksājas ilgtermiņā, pat ja īstermiņā šķiet, ka godīgums izmaksā dārgāk. Tāpat kā kiberdrošība ir mikrouzņēmuma biznesa pamats, arī skaidra, pierādāma darbība ir pamats, uz kura var augt, nevis riskēt visu vienā mirklī, kad kāds sāk uzdot neērtus jautājumus.

Otrkārt — nelikt visas olas vienā nozares vai viena pasūtītāja korvī, it sevišķi tad, ja tā nozare cieši sader kopā ar valsts resursiem un politiskiem lēmumiem. Tas pats princips, kas liek diversificēt uzkrājumus — investīciju portfeļa pamati ikvienam uzņēmējam —, der arī biznesa modelim: jo vairāk tavs ienākums piesaistīts vienam lielam pasūtītājam vai vienai regulētai nišai, jo vairāk tevi ietekmē katrs politisks vējš, kuru tu nevari kontrolēt.

Treškārt — investēt tur, kur vērtību rada tava paša darbs un ideja, ne sakari. Mākslīgais intelekts un digitālie rīki šodien dod mazajam uzņēmumam iespēju konkurēt ar daudz lielāku spēlētāju, nepaļaujoties ne uz vienu ministriju vai valsts uzņēmumu. Tas ir ceļš, kas nav pakļauts nevienam skandālam — konkurētspēja un mākslīgais intelekts Latvijas biznesā ir joma, kurā panākumus nosaka tas, cik labi tu risini klienta problēmu, ne tas, cik labi pazīsti pareizo amatpersonu.

Lielie kokrūpniecības nozares skandāli pāries, kā pārgāja iepriekšējie. Jaunas komisijas sanāks, jauni ziņojumi tiks uzrakstīti, un dažas amatpersonas mainīsies. Bet jautājums, kuru es uzdodu sev un jums, paliks: vai nākamajā reizē, kad atklāsies kārtējais stāsts par ietekmi un priekšrocībām, Latvijas lēmumu pieņēmēji atradīs drosmi sodīt konkrētos vaininīkus un atvērt piekļuvi visiem vienādi — vai atkal būs vienkāršāk uzkraut jaunu papīru kalnu ikvienam mazajam uzņēmumam, kuram nekad nebija ne mazākās iespējas ietekmēt neviena lēmumu? Man šķiet, ka atbilde uz šo jautājumu nosaka vairāk par Latvijas mikrouzņēmēju nākotni nekā jebkurš atsevišķs tiesas spriedums.

Lielākais drauds Latvijas mazajam biznesam nav tas, ka kāds lielais spēlētājs mēģina ietekmēt politiku.

Tāda sistēma nesoda ēnu ekonomiku — tā soda tos, kam nav resursu to apiet.