Tehnostress nogalina mazo uzņēmēju lēmumu brīvību

Manuprāt, lielākais mikrouzņēmēju apdraudējums šobrīd nav MI trūkums, bet nekontrolēta tehnoloģiju pārbagātība, kas nepārtraukti uzkrauj jaunus lēmumus vienai galvai.

Tehnostress Latvijā joprojām skan kā svešs, akadēmisks vārds, taču es to redzu ikdienā — kolēģu un draugu acīs, kuri vada savus mazos uzņēmumus un vakaros atzīstas, ka jau no rīta jutušies kā ugunsdzēsēji, kas skrien no viena ekrāna pie otra. Neviens viņiem neteica, ka mākslīgais intelekts nenesīs tikai atvieglojumu — tas nesīs arī jaunu, nemitīgu lēmumu plūsmu.

Mana pozīcija ir skaidra: mikrouzņēmējam un pašnodarbinātajam šobrīd draud nevis tehnoloģiju trūkums, bet tehnoloģiju pārbagātība bez skaidrām robežām. Katrs jauns MI rīks — vai tas ir tērzēšanas asistents piedāvājumu rakstīšanai, grāmatvedības palīgs vai sociālo tīklu ģenerators — nozīmē jaunu lēmumu: vai uzticēties rezultātam, vai pārbaudīt to pašam, vai riskēt klienta priekšā. Lielā uzņēmumā šos lēmumus sadala starp vairākiem speciālistiem. Mikrouzņēmumā tie visi nolaižas uz vienu galvu.

Tieši tas, manuprāt, ir iemesls, kāpēc arvien vairāk speciālistu un pašnodarbināto šodien pilda vadītāja lomu, kaut neviens tā nav iecēlis. Grāmatvedis, kurš izmanto MI rēķinu apstrādei, pēkšņi ir arī tas, kurš lemj par datu drošību. Dizainere, kas ar MI ģenerē attēlus, pēkšņi lemj par autortiesību risku. Tas nav vadības deleģēšana uz augšu — tas ir lēmumu pārbīde uz to, kam ir vismazāk laika un atbalsta tos pieņemt.

Šeit gribu būt atklāta: daļa no šīs slodzes ir pašu uzņēmēju radīta, jo mēs skrienam pakaļ katram jaunam rīkam, baidoties atpalikt no konkurentiem. Taču tas nav ceļš uz konkurētspēju — tas ir ceļš uz izdegšanu. Ja plānojat sākt savu uzņēmumu, rēķinieties, ka lēmums par to, cik un kādas tehnoloģijas izmantosiet, ir tikpat svarīgs kā lēmums par kapitālu — un tas prasa tikpat rūpīgu plānošanu.

Realitāte ir arī tāda, ka godīgam mazajam uzņēmumam jau tagad jācīnās ar negodīgu konkurenci — ēnu ekonomika sodā mazos uzņēmumus, kas maksā nodokļus un ievēro likumu. Uzkraut šai cīņai virsū arī bezgalīgu tehnoloģisko lēmumu nastu, nedodot pretī laiku vai apmācību, ir netaisnīgi pret tiem, kas strādā godīgi. Tāpēc es neuzskatu, ka risinājums ir “izmantojiet vairāk MI rīku”. Risinājums ir izmantot mazāk, bet apzinātāk.

Konkrēti — es iesaku izvēlēties viena vai divu MI rīku dziļu pārvaldīšanu konkrētā sāpju punktā, nevis desmit rīku virspusēju izmantošanu visur. Tas pats attiecas uz drošību: katra jauna sistēma ir jauns ievainojamības punkts, un kiberdrošība ir mikrouzņēmumu biznesa pamats, nevis liekas rūpes, ko atlikt uz vēlāku laiku. Tehnostress bieži rodas tieši tur, kur rīki ir izvēlēti steigā, bez skaidras drošības un atbildības sadales.

Tas pats sakāms par plašāku ainu. Esmu lasījusi diskusijas par konkurētspēju un mākslīgo intelektu Latvijas biznesā, un man šķiet, ka patiesā konkurētspējas priekšrocība nav tam, kurš pirmais pievienojis jaunāko MI funkciju, bet tam, kurš spēj pateikt “ne šobrīd” un saglabāt skaidru galvu lēmumu pieņemšanai, kas tiešām ietekmē biznesu — cenu, klientu attiecības, komandas uzticību.

Tāpēc, ja man jautā, ko es ieteiktu ikvienam mikrouzņēmējam un pašnodarbinātajam šogad — tā nebūtu jauna lietotne. Tā būtu robeža. Izvēlieties, ko automatizējat, izvēlieties, ko paturat pilnībā savās rokās, un izvēlieties brīdi, kad izslēdzat ekrānu, nevis gaidiet, ka nākamais MI rīks pats pateiks, kad pietiek. Tieši šī spēja noteikt robežas, nevis spēja izmantot vairāk tehnoloģiju, būs tā, kas nākamajos gados atšķirs izdegušu uzņēmēju no tāda, kas savu biznesu vada ar skaidru prātu.

Tas nav vadības deleģēšana uz augšu — tas ir lēmumu pārbīde uz to, kam ir vismazāk laika un atbalsta tos pieņemt.

Risinājums ir izmantot mazāk, bet apzinātāk.

Avoti

• DIGITEV #36 — podkāsta anonse par tehnostresu un MI radīto kognitīvo slodzi — Izmantots vienīgi kā ierosinājums kolumnas tēmai, nav atreferēts.