Spriedzes situācijas un noslēgtas telpas – fokusā “Ēdene” un “8. izeja”

Raidījuma Kur kritiķiem nav vietas epizodē pievēršamies diviem darbiem, kurus saista spriedzes filmu instrumentārijs – proti, Holivudas "dzīvā klasiķa" Rona Hovarda filmai "Ēdene" un Kannu kinofestivālā izrādītajai Genki Kavamuras filmai "8. izeja". Robinsonam Kruzo līdzīgo ieceļotāju vēsturiskā drāma ar Vernera Hercoga “Fickaraldo” un Denija Boila “Pludmales” akcentiem – šādi iespējams raksturot amerikāņu kinorežisora Rona Hovarda (“Apollo 13”, “Brīnišķīgais prāts”, "Kā Grinčs nozaga Ziemassvētkus") jaunāko darbu. Filma dramatizē patiesus notikumus, kas iepriekš apskatīti autobiogrāfiju un dokumentālās filmas ietvarā, proti, t.s. “Galapagu afēru” – neatrisinātu noziegumu ķēdi Floreānas salā Galapagu arhipelāgā pagājušā gadsimta 30. gados. Intrigas centrā – no Veimāras republikas aizbēgušais doktors un filosofs Frīdrihs Ritters (lomā Džuda Lovs), viņa dzīvesbiedre, skolotāja Dore Štrauha, kuri dzīvo izolācijā, līdz, avīžu ažiotāžas atvilināti, uz salas ierodas funkcionārs Heincs Vitmers ar savu ģimeni – sievu Margretu (lomā Sidnija Svīnija) un dēlu Hariju, kā arī “baronese” Eloīze (lomā Ana de Armasa), kura uz salas plāno uzbūvēt viesnīcu “Hacienda Paradiso” un ātri ievelk pārējos intrigu tīklā. Audiālajā recenzijā apspriežam, kā filma izmanto tēmas un kino tropus no pagājušā gadsimta 50. gadiem un divtūkstošo gadu spriedzes filmu instrumentāriju, runājam par grāvēju semantiku un to, kas ir apslāpējis ši audiovizuālā tvaikoņa jaudu. Genki Kavamuras "8. izeja" šogad izskanēja kā pirmā videospēles adaptācija, kas nonākusi uz Kannu kinofestivāla ekrāna, autorkino ietvarā sapludinot divus visnotaļ dažādus audiovizuālās kultūras novirzienus. Ravēla “Bolero” skanējums piepilda metro pasažiera (lomā Kazunari Ninomija) ceļu. Pārpildītajā vagonā sieviete, kas nes bērnu, tiek verbāli aizskarta. Neviens neiejaucas, lai viņu apturētu. Vīrietis pirmajā vēro notiekošo un dzird bērna mātes kliedzienus, un kluso satraukumu. Viņš atgriežas pie “Bolero” klausīšanās un izvairās no bijušās draudzenes zvaniem. Kad viņš izkāpj no kupejas un dodas uz darbu, viņš beidzot atbild uz zvanu un, pašam nemanot, nonāk laika un telpas cilpā. Recenzijā apspriežam filmas saistību ar pēdējā desmitgadē populāro “analogo šausmu filmu” (analog horror) un alternatīvās realitātes spēļu (ARG) fenomeniem, robežtelpu jeb liminal space estētiskajiem kodiem, kā arī filmas iedarbību, dublējot videospēles pieredzes formātu un mēģinot tajā ieviest klasiska naratīva iezīmes.