Evaņģēlijs, katehisms, laicīgās grāmatas – izdevumi latgaliešu valodā 19. gs. pirmajā pusē

Raidījumā Grāmatai pa pēdām pētām grāmatas latgaliešu rakstu valodā 19. gadsimta pirmajā pusē - vispirms evaņģēlijs, tad katehisms, pirmā latgaliešu laicīgā grāmata, pirmā publicētā latgaliešu gramatika un vārdnīca – ar to visu iepazīstinās profesore Lidija Leikuma un pētniece, valodniece Anna Stafecka. Izpratne par to, ko latgaliešu literatūra ietver, laika gaitā ir mainījusies. Nacionālās enciklopēdijas šķirklī, ko veidojis Valentīns Lukaševičs, par latgaliešu literatūru varam lasīt, ka 20. gadsimta pirmajā pusē saskaņā ar literatūras kritiķu un vēsturnieku uzskatiem latgaliešu literatūrai piederīgi bijuši tikai tie teksti, kuri sarakstīti latgaliešu rakstu valodā. Latvijai iegūstot neatkarību, par latgaliešu literatūru uzskatīja arī tos tekstus, kuri ir latviešu literārajā valodā, bet kuri ir latgaliešu sacerēti un ir latgaliski pēc būtības un satura. Tad nāca padomju okupācijas laiks, kad publicēt tekstus latgaliski bijis teju neiespējami, tāpēc ar latgalisko literatūru pamatā saprasti latgaliešu, piemēram, Jāņa Klīdzēja, teksti latviešu valodā. Kā redzams, vienprātības nav, bet plašāku skatu uz latgaliešu literatūru sniedz Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu valodniecības katedras profesore Lidija Leikuma un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošā pētniece, valodniece Anna Stafecka. Jau pieminētajā Valentīna Lukaševiča veidotajā šķirklī latgaliešu literatūras attīstība iedalīta astoņos posmos, un šajā raidījumā runāsim par diviem - no literatūras aizsākumiem līdz drukas aizliegumam 19. gadsimtā. Latgaliešu literatūras aizsākumā 18. gadsimta pirmajā pusē nozīme bija poļu garīdzniekiem. 1753. gadā Viļņā izdota pati vecākā grāmata latgaliski “Evaņģēliji visam gadam” jeb latīņu valodā "Evangelia toto anno". Evaņģēlijam 18. gadsimta beigās seko arī citas grāmatas latgaliski - katehisms, vēstures stāsti, ābece. Bet nu esam nonākuši 19. gadsimta sākumā, kad 1805. gadā tiek izdota grāmata “Vysa moceiba katōliška”. Anna Stafecka ir gatava iepazīstināt ar vēl kādu dārgumu latgaliešu pūralādē. 1808. gadā Polockā izdota Stiglavas prāvesta Stefana Baginska sacerēta poēma par Dievu, laiku, nāvi un mūžību. Par Baginski tiek uzskatīts, ka viņš beidzis Krāslavas Garīgo semināru, bet pēc semināra beigšanas un sava nokalpotā termiņa atgriezies dzimtenē - Polijā vai Lietuvā. Par Krāslavas Garīgā semināra lielo nozīmi ir rakstījusi profesore Lidija Leikuma, norādot, ka semināra beidzēji bija būtiski garīgās un laicīgās literatūras…